Mākslas darbi NErodas mokās jeb teātrī no ķēķa puses

Kurš teātrī ir galvenais? Senos laikos tas bija dramaturgs – gan antīkās Grieķijas amfiteātros, gan cakainajās klasicisma laikmeta skatuvēs. Pēc tam par valdnieku kļuva aktieris – universāls un smalks delartiskās komēdijas virtuozs. Tad, tuvojoties 20. gadsimtam, galvenā posteni ieņēma režisors. Ne velti visi vadošie teātra strāvojumi, kuru nosaukumus kā mantras māca teātra teorijas un prakses studentiem, nosaukti tieši režisoru – šo strāvojumu virzītāju – vārdos. Mūsdienās vietās, kur teātrim un tā publikai ir daudz naudas, par noteicēju kļuvis producents (menedžeris, direktors, trupas vadītājs – kā nu kurš to nosauc). Saprotams – ne te! Ne jau pie mums. Un varbūt pat labi – komercija spiesta nedaudz pievaldīt savus kārīgos garos nagus un vairāk vietas teātra kultūrā paliek tīrai, neaptraipītai mākslai, kas, radusies režisoru ideju pārpilnajos prātos, plūst no skatuvēm kā svaigs smaržīga gaisa vilnis.

Zināms, reizēm plūst un reizēm nekas neplūst. Taču tik un tā allaž darbojas šaušalīgie, greizie un tomēr nezin kāpēc (laikam vēsturisku pieņēmumu dēļ) neatceļamie principi “māksla prasa upurus” un “show must go on”. Pirmizrādes gandrīz vienmēr notiek tad, kad ir to noliktais laiks, un viss teātra kolektīvs, sākot no direktora un beidzot ar apkopēju, darbojas šī svētā, sen nospraustā datuma vārdā. Šajā datumā itin bieži tā dēvētais “parastais skatītājs” lauž krēslus un izkliedz urravas. Vai arī tieši pretēji – teātra “feinšmekeru” pulciņš viedi spriež – tā nu gan ir īsta māksla. Un bieži vien tā arī ir – visi teātra ļaudis pāris mēnešu laikā mēreni harmoniskā gaisotnē radījuši labāku vai nelādzīgāku mākslas darbu. Visi saņem savas algas un autoratlīdzības, visi gaišā gaisotnē nosvin šo brīdi un dodas nākamajos darbos.

Bet bieži vien ir citādi. No zāles gan viss izskatās gandrīz tāpat, varbūt īpaši acīgs vērotājs pamanīs kādu sīku, nodevīgu novirzi no normas, kaut ko viegli drudžainu un saspringtu. Visticamāk zālē to nemanīs neviens, jo tā ir “virtuve”.

“Tā ir virtuve, tas man nav jāzina!” novīpsnās žūrijas loceklis, lemjot par gada sasniegumiem teātra jomā. “Tā jau ir virtuve…” mākslas apgarots, teiks kritiķis pirmizrādes šampanieša glāzes cilāšanas brīdī. “Virtuve!” noraidoši pamās pat teātra administrācijas ļaudis, it kā ar šo vārdu tiktu apzīmēts kaut kas nepiedienīgs un to vajadzētu izrunāt paslepus līdzīgi kā vārdus “mēnešreizes”, “mīlēšanās” vai “onanēšana”. Taču bieži vien aiz šī mazā, nevainīgi nepieklājīgā vārdiņa un pie reizes aiz monumentālā fakta “te top māksla” slēpjas kas cits – režisoru neprasme strādāt, gan profesionāli, gan cilvēcīgi.

Ir plaši pieņemts uzskatīt, ka mākslas darbiem, tādiem īstiem, lieliem, labiem, slaveniem mākslas darbiem, ir jārodas mokās, haosā un stresā. Ja tā strādā mākslinieks, šajā gadījumā režisors, sabiedrībai šķiet – viss kārtībā, mākslinieks paliek mākslinieks, ko tu viņam padarīsi. Ja mokas, haoss un stress kļūtu, piemēram, par neatņemamu trolejbusu pārvaldes darba sastāvdaļu, sabiedrība būtu šokā – kāpēc trolejbuss nepienāk laikā, kāpēc tas bremzē kā slims un nepietur manā pieturā, bitītmatosarārā! Ar ko trolejbusa vadītāja darbs atšķiras no režisora darba? Dziļākajā būtībā – ne ar ko! Darba instrumenti un vajadzīgās iemaņas ir citas, taču – profesija paliek profesija, darbs paliek darbs.

Kā tas nākas, ka mokas, haosu un stresu, kas valda teātra virtuvē, uz skatuves mana reti? Tāpēc ka ir aktieri un, protams, arī tehniskie darbinieki, kuru prātos tik dziļi iecirsts sauklis “show must go on”, ka nekas cits ar izrādi nemaz nevar atgadīties – tā vienkārši notiks! Lai vai kas. Lūk, daži gadījumi no dzīves.

Gadījums nr.1. Režisors meģinājumu periodu aizvada uzpīpēdams, uzdzerdams un asprātīgi spriedelēdams, kamēr aktieri pacietīgi gaida vadošos norādījumus. Galu galā – galvenais taču ir viņš – Režisors ar lielo “R”, kaut gan kuluāros viņu jau sāk uzskatīt par režisoru ar īpaši sīko, pamazināmo “r”, tādā veidā paužos necieņu. Tuvojoties svētajam pirmizrādes brīdim, spēcīgākie aktieri paši vienojas par savu ainu risinājumu. Pirmais aktieris: “Klau, ko mēs te darām?” Otrais aktieris: “Es nezinu… Moš kaut kā tā?” Pirmais aktieris: “Okei, nu mēģinām tā.” Ko dara ne tik pieredzējušie tēlotāji? Neko sevišķu – uzvelk kostīmus un spēlē. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu.

Gadījums nr.2. Dižs režisors veido dižu iestudējumu. Pulkstenis rāda mēģinājuma sākuma stundu, aktieri ir ieradušies, bet režisora nav. Kā nav, tā nav. Un todien nav nemaz. Aktieri, sava laika vērtību zinādami, sāk mēģināt vieni paši. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu.

Gadījums nr.3. Pieredzējis režisors strādā pie izrādes veidošanas, tomēr mēģinājumiem paredzētie divi mēneši tā arī paiet, līdz skaidrībai par to, kas, kā un, galvenais, kāpēc notiks uz skatuves, tā arī nenonākot. Pēdējās nedēļas laikā izrāde, protams, top, neievērojot darba stundas un citus noteikumus, kas skaidri un gaiši ierakstīti aktieru un tehniskā personāla darba līgumos (jā, jā, ticat vai ne, ir arī tādi nosacījumi – cik brīvdienu aktierim pienākas, tiesa ievēroti tie tiek reti). Galu galā izrādes trupa novesta līdz ārprātam, bezapziņas stāvoklī mistiskā kārtā nospēlē pirmizrādi un saņem visai pieklājīgas ovācijas. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu.

Gadījums nr.4. Talantīgs režisors dienu pirms pirmizrādes pilnībā nomaina izrādes koncepciju, tostarp atslēgas lomas tēlotāju. Tas nekas, ka divus mēnešus mocīts un cietis iepriekšējais tēlotājs. Tas nekas, ka pirmizrāde jau tūlīt. Tas nekas, ka būtu labi, ja režisors daudz maz laikus zinātu, ko viņš grib un kādā veidā to sasniegt. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu. Burvīgi!

Un šādu stāstu ir daudz. Tie notiek atkal un atkal, priekšstats, ka mākslas darbi rodas mokās un ka tieši tā un ne citādi tiem jārodas, baro režisoru savādās, nepārvaramās antihumānās tieksmes. Un otrādi – šo tieksmju realizācija kultivē priekšstatu – bez mokām māksla nav iespējama. Bet es saku – ir! Jo sevišķi tad, ja aiz šīs mocīšanas viltīgi paslēpjas paša režisora nezināšana un neprasme. Un varbūt tāpēc ir svarīgi reizēm teātrī ieskatīties arī pa virtuves durvīm.

Māksliniekiem māksla ir darbs. Un jebkurš darbs iegūst vērtību tikai tad, ja to dara nebeidzamā priekā. Ir grūtības, bet ir arī smiekli. Ir kļūdas un strīdi, bet ir arī sirsnīgums. Mākslas darbi nerodas mokās. Un man prieks, ka daži režisori to zina.

Advertisements

Apsveicināšanas dzejols

Reizēm es mēdzu klusēt. Kad sēžu un kautrējos. Bet, kad kautrīgums sasniedzis sevišķi augstu pakāpi, es sāku runāt – daudz, dikti, neapstādināmi, reizēm gadās arī aizraujoši. Tāpēc te nu ir tā vieta, kur runāšu un centīšos nemelot publiski.

Plāniņš, ceru – īstenojams, šāds! Tūdaļ teātra sezona ies vaļā. Lai gan arī vasaras karstumā daži teātri nepārtrauc darbu, dažas avīzes publicē recenzijas – arī manējās – un top daži nākotnē visticamāk ļoti stilīgi teātra izglītības projekti, esmu nocietusies runāties par teātri. Tālab jau no šīs sestdienas arī te viss ies vaļā – īsi viedokļi, pārdomas, varbūt pat recenzijas par teātra notikumiem, ko vēroju no skatītāju zāles. Būs arī tādi teātra notikumi, kuros pati esmu klāt no otras puses, tātad redzu, kas top un kā top. Tāpēc arī par teātra radošajiem procesiem te būs lasāms ne viens vien ieraksts. Un vēl par šo to, kas iešausies prātā. Turklāt – necenzēti.

Kāpēc šo sestdien? Sestdien došos pa otram lāgam vērot Liepājas teātra “Pūtvējiņus”. Atzīšos – toreiz, rudenī, kad Liepājā lūza krēsli un čaukstēja kabatlakatiņi, es paliku itin rimta un mazliet skeptiska. Ceru, šoreiz liepājnieki mani paraus! Par to Lindasjaunkundzes blogā jau sestdienas pievakarē.