Pavasars turpina knosīties Pārdaugavā

Advertisements

Negaidīts ceļojums uz zemi, kur taisa kino

“Kur kalni miglā salti stīdz…” /Dž. R. R. Tolkīns/

Vecā gada nogale un, jau nolemts, arī jaunā gada sākums ne bez manas ziņas un patikšanas paiet un iestāsies kaut kur Viduszemes kalnājos kopā ar rūķiem, elfiem, orkiem, gobliniem, dažādiem burvjiem un, protams, hobitiem un Gollumu. Neesmu fantāzijas filmu fane. Pierādījumi? Ir! Citādi taču “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju būtu skatījusies tad, kad tā parādījās uz ekrāniem un saņēma kaudzi zelta vīriņu. Man viss sākās daudz vēlāk – ar šī decembra “ejošāko” Holivudas piedāvājumu – “The Hobbit: An Unexpected Journey“. Ne jau leģendārais sižets bija iemesls tam, ka reizi apmēram 100 gados atkal devos uz lielo māju, kurā rāda filmas. Kaut gan mazliet arī sižets – pēc tam, kad tālajā 1991. gadā latviski iznāca Tolkīna “Hobits” un, šķiet, Ziemassvētkos atradu to zem eglītes, izlasīju grāmatu veselas divas reizes. Kartes, ceļojumi, piedzīvojumi, tādi puiku žanra lasāmgabali – tas ir tas, kas man patīk uz papīra. Dzīvē ne! Dzīvē esmu vidusmēra hobits – patīk sēdēt uz vietas savā mājīgajā alā un knibināties ap savām mazajām lietām. Bet ne par to stāsts. Stāsts šoreiz drīzāk ir par to, ka, līdzīgi kā Gendalfs un 13 rūķi pie mājmīlīgā Bilbo Baginsa, pie manis ieradās šis Pītera Džeksona jaunākais kino garadarbs, lai mēģinātu izjaukt to vietsēža mieru, kas manī laimīgi valda. Šajā gadījumā – radošo mieru. Turpināt lasīt

Tērbatas jaunie mīti

Universitas Tartuensis. Tartu jeb savulaik Tērbatas Universitātē izglītību ieguvušas daudzas Latvijas vēsturē nozīmīgas personības. Par tām stāstīts oficiālajos vēstures dokumentos, par tām māca skolā un pārmāca augstskolā, par tām rakstīts Vikipēdijā. Taču ir lietas, ko visi noklusē. Ir mīti un leģendas, ko var radīt, tikai nonākot pašā Tērbatā.

Turpināt lasīt