Negaidīts ceļojums uz zemi, kur taisa kino

“Kur kalni miglā salti stīdz…” /Dž. R. R. Tolkīns/

Vecā gada nogale un, jau nolemts, arī jaunā gada sākums ne bez manas ziņas un patikšanas paiet un iestāsies kaut kur Viduszemes kalnājos kopā ar rūķiem, elfiem, orkiem, gobliniem, dažādiem burvjiem un, protams, hobitiem un Gollumu. Neesmu fantāzijas filmu fane. Pierādījumi? Ir! Citādi taču “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju būtu skatījusies tad, kad tā parādījās uz ekrāniem un saņēma kaudzi zelta vīriņu. Man viss sākās daudz vēlāk – ar šī decembra “ejošāko” Holivudas piedāvājumu – “The Hobbit: An Unexpected Journey“. Ne jau leģendārais sižets bija iemesls tam, ka reizi apmēram 100 gados atkal devos uz lielo māju, kurā rāda filmas. Kaut gan mazliet arī sižets – pēc tam, kad tālajā 1991. gadā latviski iznāca Tolkīna “Hobits” un, šķiet, Ziemassvētkos atradu to zem eglītes, izlasīju grāmatu veselas divas reizes. Kartes, ceļojumi, piedzīvojumi, tādi puiku žanra lasāmgabali – tas ir tas, kas man patīk uz papīra. Dzīvē ne! Dzīvē esmu vidusmēra hobits – patīk sēdēt uz vietas savā mājīgajā alā un knibināties ap savām mazajām lietām. Bet ne par to stāsts. Stāsts šoreiz drīzāk ir par to, ka, līdzīgi kā Gendalfs un 13 rūķi pie mājmīlīgā Bilbo Baginsa, pie manis ieradās šis Pītera Džeksona jaunākais kino garadarbs, lai mēģinātu izjaukt to vietsēža mieru, kas manī laimīgi valda. Šajā gadījumā – radošo mieru.

Iedomājieties! Pasakaini kārtīgajā, ērtajā, siltajā hobita alā kādu vakaru, tieši tajā brīdī, kad hobits laimīgi izspiedis citrona suliņu uz tikko pagatavotās zivs un neapzināti jau iedarbinājis visas kuņģa sulas, pie durvīm klauvē un cits pēc cita alā iegāžas 13 augumā krietni lielāki un visādi citādi iespaidīgāki bārdaiņi, apkārušies ar ieročiem, un rūķiem raksturīgā garā izēd un izdzer visu pieliekamo, bet galu galā, griestus strīķēdams, ierodas vēl jo slaikākais burvis, kas vakara gaitā piespiež mazo hobitu mainīt visu dzīvi un doties trakā ceļojumā.

Iedomājieties! Es pāris vakaros pie sava vienkāršā kompīša ar divkodolu procesoru un 19 collu 5:4 monitoru, pa vidu mazu, pašas iecerētu un filmētu teātra pī āram un skatuvei domātu video gabaliņu montāžai un lokālās televīzijas tiešraides scenārija kopā ķibināšanai noskatos desmit režisora un producenta Pītera Džeksona video bloga epizodes. Par to, kā tur, Jaunzēlandē, dažādās lokācijās un studijā top Tolkīna “Hobita” kino versija. Es skatos un klausos aktīvi un atraktīvi montētos sižetus par lokāciju meklēšanu, dekorāciju būvi, “pre-production” un “post-production” darbiem, par pašu tā saucamo “ražošanu”, par filmēšanu uz zaļā ekrāna, par āfterefektiem un 3D tehnoloģijām, par RED Epic 5K kamerām, kopskaitā 48, par abu milzīgo filmēšanas grupu loģistiku pa abām Jaunzēlandes salām, par grimu, kostīmiem, cīņas mākslas meistariem, par aktieru darbu un dublieriem, montāžu un pat pirmizrādes pasākumiem Jaunzēlandē. Vārdsakot, par visu, cik nu drīkst atklāt. Galu galā man neatliek nekas cits, kā doties uz kino, lai pirmo reizi mūžā ar XpanD brillēm uz acīm to visu skatītos 3D kino ar 48 kadriem sekundē.

Un tad man sāk trūkt vārdu, jo es saprotu (pamatotu iemeslu dēļ) – pie mums kino ražošanā tā nav un visdrīzāk nekad nebūs, pat iesaistoties visprofesionālākajos, lielākajos un dārgākajos kino projektos Latvijā, man nerastos iespēja redzēt un mācīties ne 5% no tā, kā šī industrija mūsdienās darbojas tur, pasaulē. Viss, kas notiek Latvijas kino, patiesību sakot, diemžēl ir amatieru līmeņa darbošanās. Jā, zinām, zinām – auditorijas ir mazas, tāpēc finansējums, peļņas iespēju niecīguma dēļ, ir mikroskopisks, tāpēc tehnoloģijas un iesaistīto darboņu skaits ir žēlīgs, tāpēc ne aktieriem, ne filmu veidotājiem nav iespējams pilnībā pievērsties tikai filmu veidošanai un smalkam, atdevīgam darbam pie tās. Tāpēc tas, kas no pašmāju produkcijas parādās uz ekrāniem, ir izstieptā laika posmā īsos filmēšanas periodos kaut kā ar kaut ko safilmēti un pēc tam kaut kādā veidā samontēti darbi, kas lokālā un personīgā mērogā varbūt ir sasniegumi, bet globāli tas ir kas pavisam nemanāms. Sevišķi, ja runa par kino, kas vairāk vai mazāk tuvinās “meinstrīma” mākslai. Bet kā lai aug? No kā lai mācās? Kā lai sasniedz savu talanta iespēju robežas?… Hmm… Pareizāk sakot, kā lai pārliecinās, vai talants vispār ir, ja vietējā mērogā arī ar minimālām maza talantiņa druskām pietiek, lai daudzi teiktu – o, cik forši! (Te akmeni mērķēju arī savā piemājas burkāndobē!)

Pie mums ir uzbūvēta “kino pilsēta”, uz kuru brīžos, kad nenotiek filmēšana, ļautiņi var braukt un par naudu skatīties uz tiem “brīnumiem”, kas tur redzami. Kad notiks tā, kā tur, Jaunzēlandē, kad mākslinieki ar talantīgu roku uz papīra uzzīmē dīvainiem kokiem, augiem un citiem mošķiem pilnu pasaku zemes mežu, bet pēc trim dienām šajā studijā uzbūvētajā mežā jau notiek filmēšana – no mazajām glezniņām radīta dekorācijas koncepcija, izveidots makets, to apstiprinājis režisors un notikusi precīza smalka uzbūve. Dažās dienās.

Mūsu kino superspecefektus rada divi pašaizliedzīgi puikas, raudamies dienām un naktīm. “Hobita” triloģijas vizuālo efektu autoru saraksts ir tik garš, ka, rullējot uz leju šo sadaļu imdb.com, nogurst roka.

Mūsu aktieri, bieži vien saguruši pēc ikdienas mēģinājumiem vai vakara izrādēm, ierodas filmēšanas laukumā, lai veikli iepazītos ar tur darāmo uzdevumu un tikpat veikli taptu filmas epizode. Tur, kur ir īstā industrija, aktieri nedēļām, mēnešiem, pat gadiem pavada ne tikai filmēšanas laukumā vien. Viņi mācās – savu varoņu gaitu, akcentu, izpausmes, cīņas mākslu. Tam tiek veltīts laiks un līdzekļi, jo šie līdzekļi ir un laiks tāpēc atrodas.

Bet ko es ar to visu gribēju teikt? Piesakāmies darbā lielajā kino industrijas mašīnā, pakojam mantas, ņemam cieto desu un rupjmaizi un darām visu no jauna un nezināma sākuma. Kā tāds hobits, kurš, mistiska impulsa savaldzināts, pirmo reizi mūžā dodas ārpus dzimtās Šīras zaļajiem pakalniem, lai daudzreiz gandrīz aizietu bojā, tomēr beigās iegūtu slavu, bet, kas pats galvenais – pieredzi? Visiem tiem, kas mīl Latvijas kino un ir tā sastāvdaļa, un kas, šo lasot, vēl nav nospļaudījuši savu datora monitoru ar pūķa Smoga cienīgām uguns šaltīm, es paskaidrošu. Nē, man nav padomā šāds drastisks aicinājums, kas būtu pretrunā ar visiem politiķu žēlīgajiem centieniem saglābt valsts demogrāfisko stāvokli un līdz ar to arī situāciju kultūras un ekonomikas jomā. Nē! Es esmu īsts hobits, es gribu palikt uz vietas. Bet šis negaidītais ceļojums kino tehnoloģiju un pasaku zemē mani iedvesmojis gribēt izdarīt savus mazos darbus pēc iespējas labāk, tik labi, lai varētu pārbaudīt savas iespējamā talanta robežas tepat, lai katrs radošais darbs, ko iesāku, tiktu pildīts līdz galējām varēšanas robežām. Jo tikai tā ir interesanti. Jo tikai tā ir vērts. Jo arī mazas lietas un mazi ļautiņi veido pasaules lielumu. Jā, arī to māca “Gredzenu pavēlnieka” triloģija. Un šķitums, ka viss ir slikti, var radīt vēlmi visu darīt labāku.

Laimīgu Jauno gadu!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s