Patīkami kaitinošais Normunds

Zinājāt, ka feisbukā dzīvo (vismaz) divi Normundi Naumaņi?

Vienu dēvēšu par “īsto” Normundu Naumani. Tas ir tas Normunds, kura rakstus, nē, drīzāk – publicistikas un literāros darbus lasu kā galvu reibinošus rēbusus, kas, neatkarīgi no tā, vai piekrītu vai arī totāli iebilstu pašos pamatos, sagādā man, izvirtušam teātra skatītājam, baudu.

Bet ir arī otrs Normunds Naumanis, ko varu dēvēt par “viltus” Naumani, lai gan neuzmanīgam feisbuka lietotājam arī šis pusfiktīvais personāžs varētu izlikties gluži īsts. Tas ir patīkami kaitinošais Normunds, kurš teātri neanalizē rakstu formā, bet gan taisa.

Iedomāsimies mazu bērnu, kurš spēlējas pagalmā! Jauks puisēns sēž smilšukastē, rauš ap sevi kopā rotaļu pasaulīti un par viņa caur un cauri īstā teātrīša rekvizītiem kļūst sazelēti izsmēķi, netīri maisiņi, nez kur pabijusi alus pudele, vecas lapas kopā ar suņa kakām vēl vesels lērums atkritumu un, kad galu galā puisēns spēles karstumā sāk locīt iekšā smiltis, kurās pabijušas visas šīs nejaucības, pagalmā kā viesulis iedrāžas vecāmāte un zēna rotaļu zibenīgi pārtrauc. Tai pat laikā puikas smilšukastes biedram tā šķitusi jaukākā, interesantākā un skaistākā spēle pasaulē. Lūk, apmēram tāds ir “viltus” Naumaņa teātris, ko modernā vārdā apzīmē kā skatuves mākslu “trash” estētikā. Dekorācijas naivā manierē sastiķētas no krāmiem, aktieri ģērbti tā, it kā teātra kostīmu noliktavā būtu notikusi kāda katastrofa, galu galā – kādi aktieri! – daļa tēlotāju allaž ir, šķiet, apbrīnojami savādā, bet trāpīgā kastinga procedūrā atrasti “parastie” cilvēki. Viss liecina par to, ka uz skatuves mežonīgā iedvesmā rosījies bērns, kurš nebaidās nosmērēties. Smalkiem estētiem un šauras teātra ētikas kopējiem nepatiks, to es galvoju. Mani šāda māksla kaitina un kairina, un tas man patīk. Lai pakaitinātu un pajandalētos pa smilšukasti, tapis arī jaunā režisora feisbuka segvārds, oficiāli viņu sauc Normunds Griestiņš.

Ja ir vēlēšanās šo Normundu kārtīgi skatīt vaigā, jāredz Ivo Brieža filma “Filma”, kurā jaunais, “trešīgais” režisors kopā ar kursabiedriem darbojas aktiera kārtā. Teātrī līdz šim tapuši studiju darbi – pedagogus ārprātā dzenošais savas estētikas manifests “Jubileja” (Čehovs kapā grozās) un Jonesko “Makbets” Nacionālā teātra Jaunajā zālē, kur tā publikas daļa, kas netika nosmacēta mākslīgajos dūmos, no zāles izgāja tīri apmierināta. Šāda jokošanās ar klasiskiem stāstiem Normundam Griestiņam padodas gana neģēlīgi, lai būtu bezgala interesanti, par spīti tam, ka šķiet – tiek apgāzts viss, ko gadsimtu gaitā kopuši un lolojuši diženie teātra ideologi un praktiķi.

Vasaras vidū Dirty Deal Teatro tapis Griestiņa jaunākais uzvedums – “Dzīve izdevusies“. Pretstatā līdzšinējai repertuāra izvēlei, šis ir laikmetīgās dramaturģijas darbs, baltkrievu autora Pāvela Prjažko luga par divām totālos neceļos nonākušām, ļoti jaunām jaunkundzēm un diviem mazliet vecākiem jaunskungiem, no kuriem viens ir romantiķis, otrs, moderni izsakoties, “pofigists”. Kad jaunkundzes mistiskā kārtā ieguvušas skolas atestāta mapītes, tiek dzertas kāzas šī apzīmējuma visburtiskākajā nozīmē un dzīve ir izdevusies, lai gan izdevies nav itin nekas.

Izrādei viltīgi dots žanra apzīmējums “romantiska komēdija”, bet būtu jābrīdina puiši – sirsnīgos nolūkos savas draudzenes uz šo iestudējumu nevest, ja nu vienīgi pašam un jo īpaši draudzenei ir nevainojami laba humora izjūta. Ironija, ar kādu izrādes un lugas autori veras uz visai iespējamu dzīves realitāti, patīkami iebelž. Šoreiz tik spēcīgi neiebelž forma. “Trash” estētikā iestudējot priekšstatiem pārņemtus klasikas darbus, var atklāt jaunas patiesības. Liekot tēlotājiem drazu ielenkumā naivi un teatrāli plosīties stāstā, kurā arī sižets piebāzts taustāmiem un garīgiem atkritumiem, viss kļūst sarežģītāk, nepieciešama daudz lielāka precizitāte un smalkums, kas ir žanram it kā neatbilstošs, bet patiesībā ļoti svarīgs komponents. Tieši tāpēc uz izrādes divu neprofesionālo aktieru fona izceļas abi profesionāļi. Lienītei Osipovai nav atvēlēts tik plašs spēles laukums, toties Armands Berģis spridzina ar tehniku un organiku sava riebeklīgā tēla ādā, un ir patiesi žēl, ka mēs aktieri uz dažādām skatuvēm nevaram redzēt daudz biežāk. Arī neprofesionāļi – Ēriks Poņemeckis un Alise Indāne – cenšas, lai gan, skatītāju zālē atskanot smieklu šaltij, smieklus knapi valda arī šie tēlotāji. Taču, kas zina, varbūt tieši tas rada vieslielāko efektu. Galu galā arī smilšukastes rotaļās neviens bērns nav absolvējis aktieru skolu, tomēr viņu spēle ir īstāka par īstu.

Būtu interesanti uzzināt, ko par šīm bērnu rotaļām domā “īstais” Normunds Naumanis.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s