Jā – bija! Vakar vakarā. Pēc manas izvēles un ieteikuma. Uz kuru no Valmieras teātra viesizrādēm man vajadzētu iet? Viennozīmīgi – Egoisti! Brālim ir divdesmit.

Un šorīt, kad viņu pēc šī mākslas darba patērēšanas satiku pirmoreiz un kad pati viegli liderīgā psihes stāvoklī pēc nakts montāžas un divām miega stundām cerēju vēl kaut uz sekundi snaudas, viņš nesaudzīgi sāka – par visu, ko vakar pieredzējis. Par jaunu teātra formu. Par īpašo sajūtu pēc izrādes, to tur, labo, kad gribas viegli smaidīt, un ne jau tāpēc, ka jautri, bet tāpēc, ka tikko pieskārusies māksla. Stāstīja par kurioziem, par gegiem, un netveramiem momentiem. Par aktieriem un aktrisēm. Visu paaudžu. Par mūziku un noskaņu, par telpu. Par teātri jauniem cilvēkiem.

Pēc tam sastādījām individuālo Spēlmaņu nakts nominantu sarakstu. Izdarījām atzīmes sarakstā “Visu laiku labākās teātra izrādes”. Smaidījām. Nesapratām tikai vienu lietu – kā kādam var nepatikt?