Vējiņš pūš aiz kulisēm

Mazliet padarbināsim iztēli. Kas notiek aiz kulisēm Liepājas teātra mūzikla “Pūt, vējiņi!” izjustajā finālā, kad Baiba, izdziedājusi pēdējos atvadu vārdus, metas Daugavas viļņos, bet pēc skumju un bezcerīgu gaidu pilna, dvēseliski liriska muzikāla brīža Uldis atgriežas precinieku pūlī, nesot mirušo Baibu uz rokām?

Aiz kulisēm Liepājas mūziklā režijas un, šķiet, arī libreta dēļ gluži kā 19. gadsimta teātrī notiek vairāki saturiski būtiski Baibas dzīves pavērsieni. Kamēr publika starpbrīdī izklaidējas bufetē, Baiba no biklas un latviski tiklas drostaliņas ar maza meža zvēriņa instinktiem pārvērtusies par itin juteklisku jaunkundzi, kas jau otrā cēliena sākumā nekautrējas atdarināt brašo mātesmeitu valdzinošos dejas soļus un bez īpašām ierunām ļaut Uldim “atsegt acis”, ar acīm saprotot to, ko ar tām saprot ne līdz galam pieklājīgās anekdotēs. Kaut kas būtisks noticis tajās divdesmit minūtēs, kurās mēs čakli sūcām saldējuma kokteiļus vai centīgi stāvējām rindā uz labierīcībām. Kas – to zina skatuves strādnieki un ģērbējas.

Arī aizkustinošo fināla ainu skatīties no aizkulišu puses varētu būt ievērojami komiskāk. Baiba pēc savas pēdējās muzikālās frāzes aši nozūd aiz kulisēm pa kreisi. Tur viņu visticamāk sagaida ģērbēja ar ūdens spaini vai kādu citu parocīgu rīku, lai aktrisi no baltā linā tērptas dūjas padarītu izmirkušu un pilošu. Varbūt palīgā nāk arī friziere, kas izlaiž smalki sapītos matus un samitrina arī tos. Mazliet ūdens tiek arī Ulda matiem, kurš iesteidzas aizkulisēs pakaļ Baibai, lai viņu glābtu. Pēc brīža attiecīgajā muzikālajā taktī abi ir gatavi pēdējam uznācienam – Uldis kājām, Baiba nešus. Protams, aktiera gaita ir lēna un sirdi plosoši sērīga. Protams, aktrises gaišie, mitrie mati viļņo līdzīgi ūdenszālēm Daugavas dzelmē un daiļi sasaucas ar dekorāciju elementu – auklām, kas nolaižas skatuves priekšā kā lietus, upes straume, zāle un tā tālāk.

Taču kālab, ak, kālab pirms tam iedarbināt skatītāja fantāziju par aizkulišu tehnoloģijām, ja 21. gadsimta teātrī saslapt var arī tieši uz skatuves, kur turklāt katarses radīšanai palīgā nāktu tādi iespaidīgi atmosfēras radīšanas rīki kā gaismas, skaņas un scenogrāfiskie simboli!? Ja ne šis nodevīgais, fantāziju nepareizā virzienā kairinošais skrējiens aiz kulisēm, Liepājas “Pūtvējiņus” bez šādas nelietīgas matu skaldīšanas varētu stādīt kā piemēru pirmajam lielajam solim uz to, kāds Latvijas teātrī varētu būt labs, gaumīgs, vērienīgs, skatuves iekārtojuma un kostimērijas ziņā nevainojams, bet libreta ziņā vēl gana un skaniski mazliet pilnveidojams mūzikls.

Advertisements

One thought on “Vējiņš pūš aiz kulisēm

  1. Dikti precīzi, arīdzan visu izrādi priecājos par skatuves dekorācijām, to plašumu un kustīgumu un beigās paliku kā uz mutes sista – nu vai tad visā tajā nevarēja ko labāku atrast par ūdens spaini kulisēs…:) nesen Londonā iegadījos mūzikla Singing in the Rain pirmajās rindās un iznācu ārā mēreni slapja, jo tur “lietus” lija uz nebēdu un aktieri pa plančkām dejoja no sirds, kaut arī tas bija 1gais,kas man no izrādes paliks prātā, bet, skatoties mūziklu, atcerējos par Pūt vējiņiem un to kulišu spaini:) skaidri zinu, ka varēja visu atrisināt savādāk – neizvelkot Baibiņu no kulisēm kā beigtu un slapju peli.. :):):)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s