Negaidīts ceļojums uz zemi, kur taisa kino

“Kur kalni miglā salti stīdz…” /Dž. R. R. Tolkīns/

Vecā gada nogale un, jau nolemts, arī jaunā gada sākums ne bez manas ziņas un patikšanas paiet un iestāsies kaut kur Viduszemes kalnājos kopā ar rūķiem, elfiem, orkiem, gobliniem, dažādiem burvjiem un, protams, hobitiem un Gollumu. Neesmu fantāzijas filmu fane. Pierādījumi? Ir! Citādi taču “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju būtu skatījusies tad, kad tā parādījās uz ekrāniem un saņēma kaudzi zelta vīriņu. Man viss sākās daudz vēlāk – ar šī decembra “ejošāko” Holivudas piedāvājumu – “The Hobbit: An Unexpected Journey“. Ne jau leģendārais sižets bija iemesls tam, ka reizi apmēram 100 gados atkal devos uz lielo māju, kurā rāda filmas. Kaut gan mazliet arī sižets – pēc tam, kad tālajā 1991. gadā latviski iznāca Tolkīna “Hobits” un, šķiet, Ziemassvētkos atradu to zem eglītes, izlasīju grāmatu veselas divas reizes. Kartes, ceļojumi, piedzīvojumi, tādi puiku žanra lasāmgabali – tas ir tas, kas man patīk uz papīra. Dzīvē ne! Dzīvē esmu vidusmēra hobits – patīk sēdēt uz vietas savā mājīgajā alā un knibināties ap savām mazajām lietām. Bet ne par to stāsts. Stāsts šoreiz drīzāk ir par to, ka, līdzīgi kā Gendalfs un 13 rūķi pie mājmīlīgā Bilbo Baginsa, pie manis ieradās šis Pītera Džeksona jaunākais kino garadarbs, lai mēģinātu izjaukt to vietsēža mieru, kas manī laimīgi valda. Šajā gadījumā – radošo mieru. Turpiniet lasīt

Mākslas darbi NErodas mokās jeb teātrī no ķēķa puses

Kurš teātrī ir galvenais? Senos laikos tas bija dramaturgs – gan antīkās Grieķijas amfiteātros, gan cakainajās klasicisma laikmeta skatuvēs. Pēc tam par valdnieku kļuva aktieris – universāls un smalks delartiskās komēdijas virtuozs. Tad, tuvojoties 20. gadsimtam, galvenā posteni ieņēma režisors. Ne velti visi vadošie teātra strāvojumi, kuru nosaukumus kā mantras māca teātra teorijas un prakses studentiem, nosaukti tieši režisoru – šo strāvojumu virzītāju – vārdos. Mūsdienās vietās, kur teātrim un tā publikai ir daudz naudas, par noteicēju kļuvis producents (menedžeris, direktors, trupas vadītājs – kā nu kurš to nosauc). Saprotams – ne te! Ne jau pie mums. Un varbūt pat labi – komercija spiesta nedaudz pievaldīt savus kārīgos garos nagus un vairāk vietas teātra kultūrā paliek tīrai, neaptraipītai mākslai, kas, radusies režisoru ideju pārpilnajos prātos, plūst no skatuvēm kā svaigs smaržīga gaisa vilnis.

Zināms, reizēm plūst un reizēm nekas neplūst. Taču tik un tā allaž darbojas šaušalīgie, greizie un tomēr nezin kāpēc (laikam vēsturisku pieņēmumu dēļ) neatceļamie principi “māksla prasa upurus” un “show must go on”. Pirmizrādes gandrīz vienmēr notiek tad, kad ir to noliktais laiks, un viss teātra kolektīvs, sākot no direktora un beidzot ar apkopēju, darbojas šī svētā, sen nospraustā datuma vārdā. Šajā datumā itin bieži tā dēvētais “parastais skatītājs” lauž krēslus un izkliedz urravas. Vai arī tieši pretēji – teātra “feinšmekeru” pulciņš viedi spriež – tā nu gan ir īsta māksla. Un bieži vien tā arī ir – visi teātra ļaudis pāris mēnešu laikā mēreni harmoniskā gaisotnē radījuši labāku vai nelādzīgāku mākslas darbu. Visi saņem savas algas un autoratlīdzības, visi gaišā gaisotnē nosvin šo brīdi un dodas nākamajos darbos.

Bet bieži vien ir citādi. No zāles gan viss izskatās gandrīz tāpat, varbūt īpaši acīgs vērotājs pamanīs kādu sīku, nodevīgu novirzi no normas, kaut ko viegli drudžainu un saspringtu. Visticamāk zālē to nemanīs neviens, jo tā ir “virtuve”.

“Tā ir virtuve, tas man nav jāzina!” novīpsnās žūrijas loceklis, lemjot par gada sasniegumiem teātra jomā. “Tā jau ir virtuve…” mākslas apgarots, teiks kritiķis pirmizrādes šampanieša glāzes cilāšanas brīdī. “Virtuve!” noraidoši pamās pat teātra administrācijas ļaudis, it kā ar šo vārdu tiktu apzīmēts kaut kas nepiedienīgs un to vajadzētu izrunāt paslepus līdzīgi kā vārdus “mēnešreizes”, “mīlēšanās” vai “onanēšana”. Taču bieži vien aiz šī mazā, nevainīgi nepieklājīgā vārdiņa un pie reizes aiz monumentālā fakta “te top māksla” slēpjas kas cits – režisoru neprasme strādāt, gan profesionāli, gan cilvēcīgi.

Ir plaši pieņemts uzskatīt, ka mākslas darbiem, tādiem īstiem, lieliem, labiem, slaveniem mākslas darbiem, ir jārodas mokās, haosā un stresā. Ja tā strādā mākslinieks, šajā gadījumā režisors, sabiedrībai šķiet – viss kārtībā, mākslinieks paliek mākslinieks, ko tu viņam padarīsi. Ja mokas, haoss un stress kļūtu, piemēram, par neatņemamu trolejbusu pārvaldes darba sastāvdaļu, sabiedrība būtu šokā – kāpēc trolejbuss nepienāk laikā, kāpēc tas bremzē kā slims un nepietur manā pieturā, bitītmatosarārā! Ar ko trolejbusa vadītāja darbs atšķiras no režisora darba? Dziļākajā būtībā – ne ar ko! Darba instrumenti un vajadzīgās iemaņas ir citas, taču – profesija paliek profesija, darbs paliek darbs.

Kā tas nākas, ka mokas, haosu un stresu, kas valda teātra virtuvē, uz skatuves mana reti? Tāpēc ka ir aktieri un, protams, arī tehniskie darbinieki, kuru prātos tik dziļi iecirsts sauklis “show must go on”, ka nekas cits ar izrādi nemaz nevar atgadīties – tā vienkārši notiks! Lai vai kas. Lūk, daži gadījumi no dzīves.

Gadījums nr.1. Režisors meģinājumu periodu aizvada uzpīpēdams, uzdzerdams un asprātīgi spriedelēdams, kamēr aktieri pacietīgi gaida vadošos norādījumus. Galu galā – galvenais taču ir viņš – Režisors ar lielo “R”, kaut gan kuluāros viņu jau sāk uzskatīt par režisoru ar īpaši sīko, pamazināmo “r”, tādā veidā paužos necieņu. Tuvojoties svētajam pirmizrādes brīdim, spēcīgākie aktieri paši vienojas par savu ainu risinājumu. Pirmais aktieris: “Klau, ko mēs te darām?” Otrais aktieris: “Es nezinu… Moš kaut kā tā?” Pirmais aktieris: “Okei, nu mēģinām tā.” Ko dara ne tik pieredzējušie tēlotāji? Neko sevišķu – uzvelk kostīmus un spēlē. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu.

Gadījums nr.2. Dižs režisors veido dižu iestudējumu. Pulkstenis rāda mēģinājuma sākuma stundu, aktieri ir ieradušies, bet režisora nav. Kā nav, tā nav. Un todien nav nemaz. Aktieri, sava laika vērtību zinādami, sāk mēģināt vieni paši. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu.

Gadījums nr.3. Pieredzējis režisors strādā pie izrādes veidošanas, tomēr mēģinājumiem paredzētie divi mēneši tā arī paiet, līdz skaidrībai par to, kas, kā un, galvenais, kāpēc notiks uz skatuves, tā arī nenonākot. Pēdējās nedēļas laikā izrāde, protams, top, neievērojot darba stundas un citus noteikumus, kas skaidri un gaiši ierakstīti aktieru un tehniskā personāla darba līgumos (jā, jā, ticat vai ne, ir arī tādi nosacījumi – cik brīvdienu aktierim pienākas, tiesa ievēroti tie tiek reti). Galu galā izrādes trupa novesta līdz ārprātam, bezapziņas stāvoklī mistiskā kārtā nospēlē pirmizrādi un saņem visai pieklājīgas ovācijas. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu.

Gadījums nr.4. Talantīgs režisors dienu pirms pirmizrādes pilnībā nomaina izrādes koncepciju, tostarp atslēgas lomas tēlotāju. Tas nekas, ka divus mēnešus mocīts un cietis iepriekšējais tēlotājs. Tas nekas, ka pirmizrāde jau tūlīt. Tas nekas, ka būtu labi, ja režisors daudz maz laikus zinātu, ko viņš grib un kādā veidā to sasniegt. Tikmēr režisors bez sirdsapziņas pārmetumiem paraksta zem izrādes savu skaisto vārdu. Burvīgi!

Un šādu stāstu ir daudz. Tie notiek atkal un atkal, priekšstats, ka mākslas darbi rodas mokās un ka tieši tā un ne citādi tiem jārodas, baro režisoru savādās, nepārvaramās antihumānās tieksmes. Un otrādi – šo tieksmju realizācija kultivē priekšstatu – bez mokām māksla nav iespējama. Bet es saku – ir! Jo sevišķi tad, ja aiz šīs mocīšanas viltīgi paslēpjas paša režisora nezināšana un neprasme. Un varbūt tāpēc ir svarīgi reizēm teātrī ieskatīties arī pa virtuves durvīm.

Māksliniekiem māksla ir darbs. Un jebkurš darbs iegūst vērtību tikai tad, ja to dara nebeidzamā priekā. Ir grūtības, bet ir arī smiekli. Ir kļūdas un strīdi, bet ir arī sirsnīgums. Mākslas darbi nerodas mokās. Un man prieks, ka daži režisori to zina.

Tērbatas jaunie mīti

Universitas Tartuensis. Tartu jeb savulaik Tērbatas Universitātē izglītību ieguvušas daudzas Latvijas vēsturē nozīmīgas personības. Par tām stāstīts oficiālajos vēstures dokumentos, par tām māca skolā un pārmāca augstskolā, par tām rakstīts Vikipēdijā. Taču ir lietas, ko visi noklusē. Ir mīti un leģendas, ko var radīt, tikai nonākot pašā Tērbatā.

Turpiniet lasīt

Patīkami kaitinošais Normunds

Zinājāt, ka feisbukā dzīvo (vismaz) divi Normundi Naumaņi?

Vienu dēvēšu par “īsto” Normundu Naumani. Tas ir tas Normunds, kura rakstus, nē, drīzāk – publicistikas un literāros darbus lasu kā galvu reibinošus rēbusus, kas, neatkarīgi no tā, vai piekrītu vai arī totāli iebilstu pašos pamatos, sagādā man, izvirtušam teātra skatītājam, baudu.

Bet ir arī otrs Normunds Naumanis, ko varu dēvēt par “viltus” Naumani, lai gan neuzmanīgam feisbuka lietotājam arī šis pusfiktīvais personāžs varētu izlikties gluži īsts. Tas ir patīkami kaitinošais Normunds, kurš teātri neanalizē rakstu formā, bet gan taisa. Turpiniet lasīt

Mans brālis bija uz “Egoistiem”

Jā – bija! Vakar vakarā. Pēc manas izvēles un ieteikuma. Uz kuru no Valmieras teātra viesizrādēm man vajadzētu iet? Viennozīmīgi – Egoisti! Brālim ir divdesmit.

Un šorīt, kad viņu pēc šī mākslas darba patērēšanas satiku pirmoreiz un kad pati viegli liderīgā psihes stāvoklī pēc nakts montāžas un divām miega stundām cerēju vēl kaut uz sekundi snaudas, viņš nesaudzīgi sāka – par visu, ko vakar pieredzējis. Par jaunu teātra formu. Par īpašo sajūtu pēc izrādes, to tur, labo, kad gribas viegli smaidīt, un ne jau tāpēc, ka jautri, bet tāpēc, ka tikko pieskārusies māksla. Stāstīja par kurioziem, par gegiem, un netveramiem momentiem. Par aktieriem un aktrisēm. Visu paaudžu. Par mūziku un noskaņu, par telpu. Par teātri jauniem cilvēkiem.

Pēc tam sastādījām individuālo Spēlmaņu nakts nominantu sarakstu. Izdarījām atzīmes sarakstā “Visu laiku labākās teātra izrādes”. Smaidījām. Nesapratām tikai vienu lietu – kā kādam var nepatikt?

Vējiņš pūš aiz kulisēm

Mazliet padarbināsim iztēli. Kas notiek aiz kulisēm Liepājas teātra mūzikla “Pūt, vējiņi!” izjustajā finālā, kad Baiba, izdziedājusi pēdējos atvadu vārdus, metas Daugavas viļņos, bet pēc skumju un bezcerīgu gaidu pilna, dvēseliski liriska muzikāla brīža Uldis atgriežas precinieku pūlī, nesot mirušo Baibu uz rokām?

Aiz kulisēm Liepājas mūziklā režijas un, šķiet, arī libreta dēļ gluži kā 19. gadsimta teātrī notiek vairāki saturiski būtiski Baibas dzīves pavērsieni. Turpiniet lasīt